Lepojos ar to, ka esmu bijusi uz visiem universitātes Intenrnational Office līdz šim rīkotajiem braucieniem uz dažām no tuvākajām pilsētām. Pēdējais brauciens bija 20.10.2007. uz pilsētu, kas saucas Chester, kas ievērojama ar savu vēsturi, to, ka ir vienīgā Lielbritānijas pilsēta ar pilnībā saglabājušos nocietinājumu ap pilsētu, kas palicis mantojomā no romiešu laikiem, ar 2. visvairāk fotografēto pulksteni pasaulē, lielo katedrāli un piemīlīgajām melnbaltajām rindu mājām “The Rows” (bildes).
Dienu, staigājot pa pilsētu, pavadīām kopā ar kaimiņieni, poļu meiteni Paulina, ar kuru abas bijām sajūsmā par acu atpūtināšanu no Bredfordas pelēcīgo smilšakmens ķieģelu māju skatiem un izbaudījām cilvēku pilnās mazās ieliņas ar daudzajiem ielu muzikantiem, balonu pārdevējiem un mūkiem (tostarp lietuvieti, kuru ziedojuma vietā sacienājām ar cepumiem). Skatoties uz tūristu magnētiem – melnbaltajām mājām – beidzot sajutāmies, ka atrodamies Lielbritānijā un pusdienlaikā itāļu jūras velšu restorāna vietā izvēlējāmies Renesances stila restorānu ar tradicionālajiem britu ēdieniem Ye Olde King’s Head. Ieejot telpā ar koka mēbelēm un lielu, sildošu kamīnu, sajutāmies kā filmā par Angliju pirms kadiem 2 – 3 simtiem gadu. Ja neskaita pa radio skanošo Dido. Protams, nevarējām turēties pretī kārdinājumam pasūtīt savas dārgākās un garšīgākās pusdienas, šeit esot – Fish & Chips un tēju ar pienu (kura man sāk iegaršoties – gandrīz kā vāja kafija ar pienu). 
Vēl dienas gaitā tika apmeklēts The Japanese Shop, kur sapirkām zaļās tējas un apbrīnojām zīda kimono, vēdeklīšus, japāņu kaligrāfijas piederumus un dažādus porcelāna izstrādājumus, kā arī bērnu pilno Disnay Store, kurš ar savām populāro varoņu mīļlietiņām ir pietiekoši liels kārdinājums arī pieaugušajiem.
Pārējās sajūsmas pilnās emocijas pa šo garo, garo, mācīšanas pilno pusotru nedēļu jau noplakušas un nevaru sagaidīt nākamo ceļojumu, kurš solās būt atkalsatikšanās ar Gea Birmingemā.
