Pēc gandrīz diviem kopmītnēs aizvadītiem mēnešiem esmu sapratusi, ka izplatītākais studentu (galvenokārt starptautisko) hobijs ir CV un motivācijas vēstuļu rakstīšana un darba meklējumu. Arī es pirms pāris nedēļām pakļāvos kārdinājumam un nolēmu izmēģināt. Un šonedēļ beidzot saņēmu zvanu un uzaicinājumu uz interviju, kas notika šodien.
Tā kā tā bija pirmā darba intervija manāmūžā, protams biju uztraukusies, bet vismaz nenokavēj autobusu, izkāpu pareizajā pieturā (2. reizi mūžā pārvietojos pa Bredfordu ar autobusu) un ātri vien atradu vajadzīgo vietu – Cedar Court Hotel. Pat pārāk laicīgi – 40 min. pirms norunātā ierašanās laika Atlika vien sēdēt Lounge un demomstrēt pacietību. Uz šo interviju bijām uzaicināti 7 cilvēki, tāpēc notika grupu intervija. Man un pārējiem par mierinājumu, runāja galvenokārt tikai 2 dāmas, kas būs mūsu priekšnieces – izstāstīja, kas, kad, kur un kāpēc, jo sludinājumā bija teikts tikai tas, ka darbs saist’ts ar viesnīcas restorānu, nav vajadzīga iepriekšēja pieredze un pieņem cilvēkus sākot no 15 gadu vecuma. Mums bija jāpastāsta tikai, ko mācāmies (jo visi vai nu mācāmies vai studējam), ko vēlamies darīt pēc mācību iestādes beigšanas, ko mums patīk darīt brīvajā laikā un kuros laikos varētu strādāt. Ar to arī sapratām, ka tiksim pieņemti visi, tikai, tā kādarbs ir “casual”, tad maiņu sadalīšana notiek tā, ka nedēļu iepriekš visi pierakstās, kuros laikos var strādāt nākamajā nedēļā un kopā aizpilda visu grafiku. Jo vairāk stundu, jo lielāka alga. Nākamnedēļ jāgaida zvans ar uzaicinājumu ierasties uz 1. maiņu – apmācību. Strādāšu par viesmīli viesnīcas diezgan jaukajā restorānā pa dienām un tur notiekošajos pasākumos vakaros.
Protams, saņēmām visi instrukcijas par nākamreiz līdzi paņemamajiem dokumentiem un tiem, kas būs jāaizpilda, kā arī par to, kā mums jāsaģērbjas. Meitenēm – zemas, melnas kurpes, kurās būtu ērti daudz staigāt, melni, taisni svārki līdz ceļiem un balta kreklveidīga, līdz augšai aizpogājama blūze ar garām piedurknēm. Vēl tiks iedota žakete un kaut kas ap kaklu sienams. Vēl viens nosacījums – no rotaslietām drīkstam vilkt tikai mazus auskariņus vai laulības grdzenu, kas nozīmē, ka man šis prieks būs liegts, kā arī kosmētikai jābūt minimālā daudzumā vai vēl labāk – nemaz. Ar domu, ka tik vienkāršus apģērbus nebūs grūti nopirkt centrā esošajā lielveikalā, pēc intervijas, neēdusi kopš brokastīm un uz augstiem papēžiem (nu, vismaz priekš manis), devos taisnā ceļā uz turieni. Pēc 3 stundām un iztērētām £50 (kurpes, svārki, zeķbikses, daži aksesuāri), atmetu cerības šodien atrast to blūzi. Par laimi viena prasībām atbilstoša man ir, bet, tā kā man patīk kreklveidīgi apģērba gabali un ir kāds, kam patīk, ka es tos valkāju, nolēmu nopirkt vēl vienu. Svārki un kurpes jau bija pietiekami grūti, bet svārku nesmuko jostiņu vismaz var nevilkt, taču ar blūžveidīgiem apģērbiem šeit ir tā, ka vr atrast visu visās varavīksnes krāsās un izmēros, ar krusuļiem, spīdumiem un sazin, ko vēl, tikai ne pašu minimālālistiskāko un vienkāršāko. Mazliet katinoši. Toties labā lieta ir tā, ka apģērbi šeit nav pārmērīgi dārgi. J nopērc kaut ko kas būs mugurā velkams tikai šosezon, jo zini, ka nākamajā būs kaut kas vēl trakāks (jo nevienam šeit daudz neinteresē, kā tas izskatās no malas, diemžēl) vismaz nav žēl par savu izniekoto naudu.
Kad saņemš pirmo algu, nosvinēš to ar klusu sestdienas pēcpusdienu vienā no 2 šeit esošajiem Starbucks, kurš arodas vienas mazliet vēstriskas ēkas 2. stāvā, pirmajā ir liela, liela Waterstone’s grāmatnīca. Sēdēšu, dzeršu kafiju, lasīšu Dikensu un domāšu, ka māku kulturāli atpūsties.