Esmu iemācījusies lodēt. Un daudzos tas, ka man tas pat diezgan labi patīk un padodas, izraisa izbrīnu un neizpratni. Parasti gan tie izbrīnītie ir daži pazīstamie puiši kuri nespēj saprast, kāpēc meitene varētu izvēlēties studēt elektroniku (kas ir tikai mazadaļa no visa, ko apgūstu). Un tad man nākas stāstīt, ka man vienkārši patīk gatavot un dažeiz pielabot (nez cik skrūves savā istabā esmu pieskrūvējusi ciešāk savā istabā, izmantojot šķēres, izdevās pat pielabot kaitinošo dušas telpas ventilatoru) lietas, sagādā gandarījumu tas, ka tās darbojas. Turklāt viņi parasti nezin ar manu sievišķīgo aizraušanos – rokdarbiem. Par tiem arī šoreiz vairāk.Oktobra sākumā, pāršķirstot Craftser lapas, atradu linku uz Knitty.com publicēto projektu Cherry Amour un nolēmu, ka pagājis pārāk ilgs laiks, kopš septembra sākuma, kad kaut ko adīju un varētu pamēģināt uzmeistarot šo, pirmo reizi adot džemperi uz apļadatām un pēc pamācības angliski. Tā kā dzīvoju Bredfordā, kādreizējajā vilnas pārstrādes un tirdzniecības lielpilsētā, vienudien nolēmu iekš Google sameklēt vietējo dzijas veikalu adreses. Atradu vienu tuvumā esošu  - kādu 20 min. gājiena attālumā no manis - Texere Yarns. Vairāk par 100% vilnas, vilnas/mohēras u.c. dziju pievilcību mani pārteidza tikai to cenas, jo tā kā man būtu vajadzīgi apmēram 10×50g kamoli, nebiju gatava maksāt apmēram £3 par vienu, tāpēc nopirku tikai adāmadatas, lielu drošības adatu, šujamadatas priekš dzijas un rindu skaitītāju un apskaudu amerikāņu tantes, kas stāvēja rindā pirms manis un vieglu roku par dziju samaksāja vairāk kā £100.Vīlusies šejienes vienīgajā dziju veikalā, pasūtīju to vienu no Hadspun Bulky dzijām no Handpainteryarns.com. Bet ar to mani piedīvojumi nebeidzās jo pēc nedēļas, kad vēl nebiju saņēmusi savu pasūtījumu un kopā ar kaimiņiem mēroju sev vēl nezināmu ceļu gar puspamestu rūpnīcu ēkām uz tuvāko Morrisons veikalu, atklāju necilā mājā paslēpušos iestādi ar izskārtni, kas vēstīja, ka tur pa vairumtidzniecības cenām nopērkama dzija. Pēc pāris dienām devos ekspedīcijā uz Edward & Hill Co Ltd. Liels bija mans pārsteigums, ka vīrietis, kas mani sagaidīja, pēc jautājuma, vai varu apskatīt to, ko viņi piedāvā, lika sekot viņam lejā ēkas pagrabā, kur viss viņu piedāvātais glabājas. Izrādās, tas nav viss veikals, bet gan fabrkas, kur vērpto dziju tālāk pārdod veikaliem, tai skaitā tam pašam Texere, bet viņi ir ar mieru pārdot savus saražotos produktus arī vienkāršiem cilvēkiem un par tām pašām vairumtirdzniecības cenām, tikai jāpērk viss iepakojums – 10 kamoli. Kas maksā no £5 – £15!!! Biju nolēmusi tikai apskatīties, ko viņi piedāvā, bet, protams, nespēju turēties pretī kārdinājumam un nopirku Combed Cotton Multi Colored dziju, no kuras mājupceļā nolēmu uzadīt vienkāršu, ātri uzadāmu vesti, kura tika pabeigta kādu 5 dienu laikā (1, 2). Un, protams, pasūtīto dziju saņēmu nākamajā dienā pēc lentīšdzijas nopirkšanas. Nu jau arī Cherry Amour ir līdz trešdaļai gatavs un tiek domāts par nākamajām pagatavojamajām lietiņām – vilnas bezpirkstu cimdiņiem Kristapam un mohēras džemperi mammai.  

Pēc gandrīz diviem kopmītnēs aizvadītiem mēnešiem esmu sapratusi, ka izplatītākais studentu (galvenokārt starptautisko) hobijs ir CV un motivācijas vēstuļu rakstīšana un darba meklējumu. Arī es pirms pāris nedēļām pakļāvos kārdinājumam un nolēmu izmēģināt. Un šonedēļ beidzot saņēmu zvanu un uzaicinājumu uz interviju, kas notika šodien.
Tā kā tā bija pirmā darba intervija manāmūžā, protams biju uztraukusies, bet vismaz nenokavēj autobusu, izkāpu pareizajā pieturā (2. reizi mūžā pārvietojos pa Bredfordu ar autobusu) un ātri vien atradu vajadzīgo vietu – Cedar Court Hotel. Pat pārāk laicīgi – 40 min. pirms norunātā ierašanās laika Atlika vien sēdēt Lounge un demomstrēt pacietību. Uz šo interviju bijām uzaicināti 7 cilvēki, tāpēc notika grupu intervija. Man un pārējiem par mierinājumu, runāja galvenokārt tikai 2 dāmas, kas būs mūsu priekšnieces – izstāstīja, kas, kad, kur un kāpēc, jo sludinājumā bija teikts tikai tas, ka darbs saist’ts ar viesnīcas restorānu, nav vajadzīga iepriekšēja pieredze un pieņem cilvēkus sākot no 15 gadu vecuma. Mums bija jāpastāsta tikai, ko mācāmies (jo visi vai nu mācāmies vai studējam), ko vēlamies darīt pēc mācību iestādes beigšanas, ko mums patīk darīt brīvajā laikā un kuros laikos varētu strādāt. Ar to arī sapratām, ka tiksim pieņemti visi, tikai, tā kādarbs ir “casual”, tad maiņu sadalīšana notiek tā, ka nedēļu iepriekš visi pierakstās, kuros laikos var strādāt nākamajā nedēļā un kopā aizpilda visu grafiku. Jo vairāk stundu, jo lielāka alga. Nākamnedēļ jāgaida zvans ar uzaicinājumu ierasties uz 1. maiņu – apmācību. Strādāšu par viesmīli viesnīcas diezgan jaukajā restorānā pa dienām un tur notiekošajos pasākumos vakaros.
Protams, saņēmām visi instrukcijas par nākamreiz līdzi paņemamajiem dokumentiem un tiem, kas būs jāaizpilda, kā arī par to, kā mums jāsaģērbjas. Meitenēm – zemas, melnas kurpes, kurās būtu ērti daudz staigāt, melni, taisni svārki līdz ceļiem un balta kreklveidīga, līdz augšai aizpogājama blūze ar garām piedurknēm. Vēl tiks iedota žakete un kaut kas ap kaklu sienams. Vēl viens nosacījums – no rotaslietām drīkstam vilkt tikai mazus auskariņus vai laulības grdzenu, kas nozīmē, ka man šis prieks būs liegts, kā arī kosmētikai jābūt minimālā daudzumā vai vēl labāk – nemaz. Ar domu, ka tik vienkāršus apģērbus nebūs grūti nopirkt centrā esošajā lielveikalā, pēc intervijas, neēdusi kopš brokastīm un uz augstiem papēžiem (nu, vismaz priekš manis), devos taisnā ceļā uz turieni. Pēc 3 stundām un iztērētām £50 (kurpes, svārki, zeķbikses, daži aksesuāri), atmetu cerības šodien atrast to blūzi. Par laimi viena prasībām atbilstoša man ir, bet, tā kā man patīk kreklveidīgi apģērba gabali un ir kāds, kam patīk, ka es tos valkāju, nolēmu nopirkt vēl vienu. Svārki un kurpes jau bija pietiekami grūti, bet svārku nesmuko jostiņu vismaz var nevilkt, taču ar blūžveidīgiem apģērbiem šeit ir tā, ka vr atrast visu visās varavīksnes krāsās un izmēros, ar krusuļiem, spīdumiem un sazin, ko vēl, tikai ne pašu minimālālistiskāko un vienkāršāko. Mazliet katinoši. Toties labā lieta ir tā, ka apģērbi šeit nav pārmērīgi dārgi. J nopērc kaut ko kas būs mugurā velkams tikai šosezon, jo zini, ka nākamajā būs kaut kas vēl trakāks (jo nevienam šeit daudz neinteresē, kā tas izskatās no malas, diemžēl) vismaz nav žēl par savu izniekoto naudu.
Kad saņemš pirmo algu, nosvinēš to ar klusu sestdienas pēcpusdienu vienā no 2 šeit esošajiem Starbucks, kurš arodas vienas mazliet vēstriskas ēkas 2. stāvā, pirmajā ir liela, liela Waterstone’s grāmatnīca. Sēdēšu, dzeršu kafiju, lasīšu Dikensu un domāšu, ka māku kulturāli atpūsties.

Lepojos ar to, ka esmu bijusi uz visiem universitātes Intenrnational Office līdz šim rīkotajiem braucieniem uz dažām no tuvākajām pilsētām. Pēdējais brauciens bija 20.10.2007. uz pilsētu, kas saucas Chester, kas ievērojama ar savu vēsturi, to, ka ir vienīgā Lielbritānijas pilsēta ar pilnībā saglabājušos nocietinājumu ap pilsētu, kas palicis mantojomā no romiešu laikiem, ar 2. visvairāk fotografēto pulksteni pasaulē, lielo katedrāli un piemīlīgajām melnbaltajām rindu mājām “The Rows” (bildes).
Dienu, staigājot pa pilsētu, pavadīām kopā ar kaimiņieni, poļu meiteni Paulina, ar kuru abas bijām sajūsmā par acu atpūtināšanu no Bredfordas pelēcīgo smilšakmens ķieģelu māju skatiem un izbaudījām cilvēku pilnās mazās ieliņas ar daudzajiem ielu muzikantiem, balonu pārdevējiem un mūkiem (tostarp lietuvieti, kuru ziedojuma vietā sacienājām ar cepumiem). Skatoties uz tūristu magnētiem – melnbaltajām mājām – beidzot sajutāmies, ka atrodamies Lielbritānijā un pusdienlaikā itāļu jūras velšu restorāna vietā izvēlējāmies Renesances stila restorānu ar tradicionālajiem britu ēdieniem Ye Olde King’s Head. Ieejot telpā ar koka mēbelēm un lielu, sildošu kamīnu, sajutāmies kā filmā par Angliju pirms kadiem 2 – 3 simtiem gadu. Ja neskaita pa radio skanošo Dido. Protams, nevarējām turēties pretī kārdinājumam pasūtīt savas dārgākās un garšīgākās pusdienas, šeit esot – Fish & Chips un tēju ar pienu (kura man sāk iegaršoties – gandrīz kā vāja kafija ar pienu).
Vēl dienas gaitā tika apmeklēts The Japanese Shop, kur sapirkām zaļās tējas un apbrīnojām zīda kimono, vēdeklīšus, japāņu kaligrāfijas piederumus un dažādus porcelāna izstrādājumus, kā arī bērnu pilno Disnay Store, kurš ar savām populāro varoņu mīļlietiņām ir pietiekoši liels kārdinājums arī pieaugušajiem.
Pārējās sajūsmas pilnās emocijas pa šo garo, garo, mācīšanas pilno pusotru nedēļu jau noplakušas un nevaru sagaidīt nākamo ceļojumu, kurš solās būt atkalsatikšanās ar Gea Birmingemā.

Vakar bija lielā, labā ideja ierakstīt šeit kaut ko par līdz šim piedzīvot to UK, jo tieši vakar bija mēnesis (4 nedēļas), kopš mitinos šeit. Bet visus jaukos nodomus izjauca kopmītņu kaimiņi, ar kuriem baudījām vakara tēju virtuvē. Pasākuma gaitā radās ideja aiziet uzspēlēt boulingu, bet tā kā tur bija pārāk daudz cilvēku un garas rindas pie kasēm, nolēmām pasākumu atlikt uz kādu darba dienu un gājām atpakaļ uz virtuvi. Kur ilgi nepalikām, jo zēni izdomāja, ka boulinga vietā varētu uzspēlēt biljardu tepat, vienā no universitātes bāriem ar nosaukumu The Courtyard. Arī bija pilns, pērvācāmies uz mazāko no 2 klubiem/bāriem The Basement, kur mierinājās sevi ar tādiem kokteiļiem kā Screaming Orgasm un Sex on the Beach. Pēc tam atkal atgriezāmies virtuvē satikt citus F un J bloka iemītniekus ar kuriem beidzot devāmies uz biljarda zāli. Nākamnedēļ plānots apmeklēt lielāko no abiem klubiem, jo atradām iespēju tikt tur iekšā, nemaksājot £4.00
Visādi citādi kopmītnēs dzīvot tomēr ir jautri (ja ir katram atsevišķa istaba kā mums un pērējiem iemītniekiem nav jācieš no viena iemītnieka viesiem, kā ĀVĢ kojās ) – tā kā dzīvoju kopā ar dažiem kursabiedriem, nav jāuztraucas par kaut kā nezināšanu, ir iespēja komunicēt ar visdažādāko tautību un ādas krāsu cilvēkiem, brokastot ar indieti (kurš vienmēr uzdod pilnīgi random jautāumus, pārsteidzot visus nesagatavotus un vienmer ož pēc tabakas), pusdienot ar ķīniešu meitenēm (kuras ēdot izdveš jocīgas skaņas, toties ar irbulīšiem var apēst gan picu, gan ribiņas un nūdeles, gan jogurtu), vakariņot ar portugāļu puisi (ir aizdomas, ka tas varētu būt klusākais un kautrīgākais portugālis pasaulē, jo klusākus cilvēks vispār būtu grūti atrast) un baudit vēlā vakara tēju ar daudziem poļiem un vācu meieteni.
Saistībā ar mācībām arī viss forši. 1. gadā manam kursam – Electronic, Telecommunication and Internet Engineering – viss ir kopīgs ar mums radniecīgo kursu Electrical and Electronical Engineering. Un pa abiem kursiem kopā esam 2 meitenes. Otra ir krievu meitene Veronika, kas kādu laiku pirms ierašānās šeit dzīvojusi Latvijā. Šeit viņa ir kopā ar savu draugu Igoru un paziņu Pāvelu, latviski tik pat kā nerunājošiem laviešiem. Ir arī viens latvietis no Jelgavas, kurš pārmaiņas pēc runā latviski, tikai viņa vārdu nu nekāi nevaru atcerēties. Vispār mēs esam šausmīgi internacionāls bariņš savācies, tāpēc ir sanācis tā, ka visvairāk komnicēju ar saviem poļu kaimiņiem (ar 2 no viņiem arī esam vienā Robotics Labs komandā), lietuviešu puisi un nigēriešu puisi. Visvairāk, saistībā ar mācībām man patīk tas, ka man nav jāmācās nekas lieks – šis pusgads sastāv no Engineering Computation, Engineering Mathematics, Digital Electronics Fundamentals, Introductory Mechatronics, Telecommunications Fundamentals un Robotics Fundamentals. Vēl drīz būs angļu val. nodarbības internacionālajiem studentiem, bet nekad man vairs nebūs jāmācās ķīmija, bioloģija, literatūra vai filozofija, kas nav saistītas ar manu šeit apgūstamo izglītību.
Viens no lielākajiem personīgās dzīves jaunumiem laikam ir mans jaunais mīļākais, Bruce. Ārkārtīgi izskatīgs, baltais, atkļuvis šeit no Īrijas. Jau kādu pus gadu biju ilgojusies būt kopā ar kādu viņam līdzīgu – viņš izdabā manām vēlmēm un iegribām, prot mani izklaidēt, ir strādīgs, katru dienu sagādā man kādu patīkamu pārsteigumu. Īstenībā par Bruce viņu iedēvēju es, citi viņu pazīst kā Apple MacBook. Šis eksemplārs, iedarbinot kaut kādas balss palīdzības runā balsī, kura nosaukta par Bruce. Joprojām esmu vieņa izzināšanas procesa pašā sākumā, jo esam kopā tikai nedēļu, bet pagaidām liekas, ka mums abiem kopā ir ļoti labi un patīkami
Ceru, ka drīz, kad būšu vairāk pakleojusi apkārt un issinājusi Jorkšīras āres, saņemšos un apkopošu savus iespaidus, arī par Bredfordas pilsētu.

Manas dzīves jaunā sadaļa sākas rīt 07:55 Rīgas lidostā.

Laikam esmu gatava ceļam. Somas sakravātas (par laimi, līdzi uz nedēļas nogali brauc tētis un brālis, kas palīdzēs tikt galā ar tiem mazliet vairāk kā 30 kg – pašu nepieciešamāko dzīvošanai jaunajā dzīvesvietā), prāts mazliet nemierīgs par vēl nepienākušo pēdējo vēstuli no universitātes (nejūtos vainīga), bet citādi nav pilnīgi nekāda satraukuma. Laikam esmu gatava jauniem piedzīvojumiem un UK un studentu (un kopmītņu) sagādātajiem pārsteigumiem un piedzīvojumiem.